4 Gadus jaunā Aleksandra dzīvi bērnu namā salauzīs ikviena sirdi! Kāpēc no viņa atteicās jau divas ģimenes?

Kāda bērnunama aukle ir padalījusies ar sirdi plosošu stāstu par mazo Aleksandru. Mazo Aleksandru pameta divas ģimenes, kad viņam bija tikai 4 gadi. Mazais Aleksandrs piedzima narkomānu ģimenē, kurš mazuli uzreiz pēc piedzimšanas atstāja dzemdību namā. Mazais puika nokļuva bērnu namā, kurā nodzīvoja pusgadu, jo zēnu adoptēja jauns izskatīgs, tikko precēts pāris, kurš priecājās, ka Aleksandrs tika adoptēts tik jaunā vecumā, tāpēc bērns savu jau neatcerēsies. nožēlojams pirmais puslaiks.

Viņš dzīvoja šajā mīlošajā un laipnajā ģimenē trīs gadus, nezinot, ka ir adoptēts. Abi vecāki ļoti mīl šo mazo puisi. Tas mainījās, kad Aleksandra adoptētāja Svetlana uzzināja, ka ir stāvoklī. Jaunie vecāki zēnam teica, ka viņam būs brālis vai māsa, un, lai gan mazais puika īsti nesaprata, ko tas nozīmē, viņš bija ļoti priecīgs.

No šī brīža viss mainījās, audžuvecāki sāka distancēties no adoptētajiem bērniem, un mazi bērni sāka justies nevajadzīgi. Viņš cenšas visu, lai iepriecinātu savus adoptētājus, taču viņa pūles sāk kaitināt jaunos vecākus. Īpaši audžutēvs Sergejs.

Jau pirms adopcijas Sergejs uz to visu bija skeptisks, jo nespēja noticēt, ka var iemīlēties kādā, kas ar viņu nav radniecīgs. Taču, tā kā viņi un Svetlana ilgu laiku nevarēja ieņemt bērnu, viņš paklanījās sievas vēlēšanās un adoptēja Aleksandru jaunāko.

Neskatoties uz savām sākotnējām domām, Sergejs ātri sāka mīlēt mazo puisi, taču viņš nevarēja atpazīt viņu kā savu dēlu. Tad notika brīnums, un pēc visiem šiem kopā pavadītajiem gadiem Svetlana paziņoja, ka ir stāvoklī. Sergejs neapšaubāmi bija sajūsmā.

Adoptētais zēns sāk justies lieks un nevajadzīgs. Adopcijas tēvs pārtrauca viņu ķircināt un ignorēja viņu. Mazais Aleksandrs ģimenē bijis kā mājdzīvnieks – izvests pastaigāties un pabarots, bet par visu pārējo viņš nokārtojis pats. Šo pārdzīvojumu rezultātā zēns atkal sāka slapināt gultu, kas sāka kaitināt adoptētājus. Sergejs pat atļāvās bērnam pērt, lai gan nekad iepriekš nebija pacēlis roku pret bērnu.

Pirmo reizi savā īsajā mūžā Aleksandrs saskārās ar patiesām sāpēm un nevarēja saprast, kāpēc viss ir tā, kā ir. Viņš nesaprata, kāpēc tēvs viņu nemīl, kāpēc viņš kliedza pret viņu, bet māte viņu ignorēja. Kā mazajam saprast notikušo? Viņš kļūst par svešinieku, bet varbūt viņš nekad nav bijis ģimenes daļa?

Pāris jau bija sācis apspriest domu par Aleksandra nosūtīšanu atpakaļ uz bērnu namu, un Sergejs bija īpaši entuziastisks, uz galda klājot dažādus apgalvojumus un iemeslus, ka Svetlanai vajadzētu piekrist mazā atgriešanai. Kā galveno iemeslu viņš minēja noteiktā termiņa iestāšanos. Svetlana nevēlējās sagraut attiecības ar vīru, tāpēc piekrita vīra idejai, jo dziļi sevī zināja, ka nevar dot Aleksandram patieso mīlestību pret bērnu savā sirdī.

Kad lēmums beidzot tika pieņemts, pāris sāka kārtot dokumentus un formalitātes. Mazais Aleksandrs noteiktā tiesas sēdes laikā sēdēja aiz durvīm, nenojaušot, ka blakus istabā viņa it kā mīlošie vecāki dara visu, lai no mazā tiktu vaļā. Blakus istabā tika lemts mazā zēna liktenis, lai gan viņa domas nemaz nebija dzirdamas.

Iznākot no tiesas, Sergejs pat neuzdrošinājās paskatīties uz mazo puisi, bet Svetlana pieliecās tuvāk mazajam puisim un teica: “Saša, tu tagad ej ar šo tanti.” Tāpat kā viņas vīrs, Svetlana pat nevilcinājās. pēc tam atskatieties uz mazo Aleksandru. Saprotot, ka vecāki viņu pametuši, mazais puisis nobijās un mēģināja tikt ārā no sociālās darbinieces rokām. Viņš kliedza pilnā balsī un mēģināja sazvanīt savus vecākus, taču pāris viņu vairs nedzirdēja. Abi iekāpa mašīnā un devās mājās.

Kad viņš ieradās bērnu namā, mazais Aleksandrs jau raudāja. Viņš paskatījās apkārt jaunajā mājā un nekavējoties atkāpās uz stūri, aizsedzot seju ar rokām. Viņš daudz raudāja, viņam bija bail un ilgas pēc mājām.

Pagāja vairākas dienas, bet pie mazā Aleksandra neviens nenāca. Viņš atsvešinājās no pārējiem bērniem, nerunāja, nespēlējās, tikai raudāja. Viņš nezināja, ka šī nebija vienīgā reize, kad viņš tika šādi izmests. Vienīgā persona bērnunamā, kas Aleksandru pierunāja ēst, bija aukle Aļona. Zēna vārds izklausījās pazīstams, un viņa saprata, ka tas ir viens un tas pats bērns, un visi bija priecīgi par viņa ātro adopciju. Viņai bija ļoti žēl Aleksandra un pārējo bērnunama audzēkņu, kuri tur bija galvenokārt cilvēku bezatbildības dēļ.

Pēc tam, kad mazais zēns pielāgojās bērnu nama apstākļiem, viņu adoptēja priesteris un viņa sieva no pareizticīgo konfesijas. Viņi uzzināja par zēnu no laikraksta raksta, kurā aprakstīts viņa stāsts. Viņu ģimenē jau bija pieci bērni, bet par adopciju nekad nebija šaubu.

Ja atgriežamies pie Svetlanas un Sergeja, viņu stāsts nebeidzas tik laimīgi. Svetlanas dzemdības bija ļoti smagas, bērns nomira, un arī Svetlana zaudēja dzīvību dzemdībās. Pēc mazuļa un Svetlanas zaudēšanas vīrietis pievērsās alkoholismam un tā rezultātā zaudēja darbu un dzīvokli.