Naktī no pamestas mājas Latvijas laukos atskanēja dīvainas skaņas. Ciema ļaudis teju zaudēja samaņu, sperot kāju pār slieksni

Natālija, kura bija kļuvusi par pieaugusi sievieti, bija izveidojusi savu ģimeni, laulību un dzemdējusi divus bērnus. Mātes stāsts par Terēzi atklāja, ka arī viņa bija izveidojusi jaunu dzīvi, apmetusies pilsētā, apprecējusies un kļuvusi par divu bērnu māti. Mārim piedāvāja iespēju kļūt par rajona likumsargu, un viņš to pieņēma. Tā viņi abi turpināja savas dzīves ceļu, mēģinot atrast nozīmi un mieru savās jaunajās realitātēs.

Vakarā Māris nolēma doties uz vecmāmuļas Maijas māju, pārbaudot taciņas un rūpējoties par pamesto īpašumu, kas ilgu laiku piedzīvojis tukšumu un piederējis Terēzes vecākiem.

Regulāri pārbaudot ēku, Māris rūpējās par to, lai tajā nebūtu problēmu un lai nebūtu aizdegšanās riska, jo kaimiņu bērni bieži apmeklēja mājas dārzu, cenšoties lasīt ābolus.

Tuvojoties mājai, viņš ievēroja vectēvu Mārtiņu, kas strādāja, pļaujot zāli.

– Sveiks, vectēv Mārtiņ! Kā iet ar pļaušanu? – Māris viņu sirsnīgi sveica.

– Sveiks, Māri! Vecmāmuļa man jau stāstīja, tāpēc es tagad pļauju, – ar smaidu atbildēja večuks.

Nākamajā rītā Māris uzsāka darbu ar lielu papīru virkni, kas bija jāsakārto, un ziņojumiem, kas prasīja uzmanību un apkopi. Viņš gribēja nodrošināt, ka ēka paliek neapdraudēta un kārtībā, iedzīvotājiem dzīvojot mierīgā atmosfērā.

Iecirknī iebrāzās vecmāmuļa Maija un vectēvs Mārtiņš, viņu sejās acīmredzams izbrīns un satraukums. Aiz viņiem parādījās Māra māte Zaiga, kura šķita nedaudz nobijusi, turēdama rokās dēla aizmirsto telefonu.

– Kas noticis? – vaicāja Māris, pamanot atnācēju nemierīgo izskatu.

– Pamestajā mājā ieperinājušies ļaunie gari! Naktī dzirdējām gan bērnu, gan dzīvnieku vaidus. Baidījāmies iet tur iekšā, – izsauca Maija, aizvilkusi seju no satraukuma.

– Sākumā es šaubījos, bet naktī nevarēju aizmigt un nolēmu ielūkoties mājā. Sākumā klusums likās pavisam nevainīgs, un es domāju, ka tas viss varētu būt iztēle, ka vecmāmiņa pārspīlējusi ar savām domām. Bet pēkšņi dzirdēju dīvainu vaidēšanu, it kā kāds vaidētu vai gaudotu. Nobijos un aizskrēju, – dalījās savā pieredzē Mārtiņš.

Visi kopā nolēma doties uz pamesto māju, kur valdīja nepatīkama gaisotne. Māris, sagatavojoties visneaicinošākajai situācijai, ņēma līdzi steku. Piegājuši pie mājas, viņi dzirdēja dīvainus vaidējumus, kas rosināja iztēli un dzīvīgo satraukumu.

Visi kopīgi izlēma pārvarēt bailes un noskaidrot, kas tur notiek, un tādējādi drosmīgi ielūkojās mājas iekšienē. Durvis bija nedaudz pavērtas, un Māra jau iedomājās dažādas versijas, ieskaitot pat iespēju, ka mājā varētu būt ieperinājušies kaut kas ļoti nepatīkams, piemēram, bijušie cietumnieki vai spoku aktivitātes.

Pēkšņi no mājas iznāca sirdi pārplūstošs vaidējums, bet tam sekoja bērna balsis. Māris nevilcinoties atvēra durvis un steidzās iekšpusē. Viņš bija neizpratnē, redzot zemē guļam 10-11 gadus vecu meitenīti, vienas no viņas kājām pārsietas ar marles saiti. Meitene bija bez spēka, un blakus viņai noraudājies sēdēja 6-7 gadus vecs puisītis.

Māris skatījās uz šo nepatīkamo ainu ar lielām, pārbiedētām acīm un dzirdēja mazā puiša lūgumu: “Mums ir bail.”

– Puisīt, tu droši vari būt mierā. Mēs te esam, lai palīdzētu, – nomierinoši sacīja Māris.

Apskatot meitenes stāvokli, Māris saprata, ka situācija ir ārkārtīgi nopietna.

– Kāds no jums, lūdzu, izsauciet palīgus! Un atnesiet bērniem kaut ko ēdamu, – Māris aicināja klātesošos.

Māris pārsēdināja meiteni uz dīvāna, un puisēns nekavējoties apsēdās viņai blakus. Nāca vairāki ciema iedzīvotāji, kas ar dziļu žēlastību raugās uz šo notiekošo ainu.

– Kā tevi sauc? – Māris jautāja zēnam, kurš sevi nosauca par Paulu. Situācija prasīja nekavējošu rīcību, un Māris bija apņēmies izsekot, kas noticis un kā var palīdzēt šiem bērniem.

– Bet kas par meiteni?

– Tā ir mana māsa Nellija.

– Kā jūs nonācāt šeit? Māris prasīja, izjūtot dziļu ieinteresētību.

– Mūsu mamma mums teica, lai mēs aizbēgam uz šejieni. Mūsu tētis piedzīvoja lielus parādus, spēlējot kārtis. Viņš pieprasīja naudu parādu segšanai no mammas, bet viņa atteicās. Tad viņš mammai radīja nepatikšanas. Bet vienu nakti mamma mums pateica, ka mums jābēg uz šo vietu. Mēs pārkāpām pāri žogam bēgšanas laikā, bet Nellija savainoja kāju. Divas dienas mēs bēgām, bet Nellijai kļuva slikti, stāstīja Pauls.

Tālāk notikumi risinājās kā emocionāla drāma. Kļuva skaidrs, ka abu bērnu mamma bija uzrakstījusi vēstuli un iedevusi to viņiem, kurā bija ieteikums meklēt Māri un viņa māti Zaigu.

– Mēs esam jūs atraduši, jo mamma teica, ka jūs esat labi cilvēki un palīdzēsiet, – stāstīja Nellija, izstarojot gan pateicību, gan bailes.

Tad Māris pavaicāja: “Nellija, kā sauc tavu mammu?”

– Manu mammu sauc Terēze, – meitene atbildēja, nespējot novaldīt asaras.

Mārim sāka šķist, ka zeme zem viņā kājām sāk līgoties! Pārējie ciema iedzīvotāji kā vienā balsī iesaucās: “Paskatieties, cik Nellija ir līdzīga Mārim!” Māte Zaiga sāka ļoti skaļi raudāt un cieši samīļoja meiteni.

Ne brīdi negaidot Māris paņēma vēstuli no Terēzes, kur bija minēts milzu lūgums parūpēties meiteni un puiku. Tāpēc, ka viņas vīrs esot visu kopējo mantu nospēlējis, palaižot arī rokas un visu laiku mājās ieradās cilvēki, kas prasīja naudu. Tāpat viņa paziņoja, ka Nellija ir Māra miesīgā meitiņa.

Māris paņēma un nekavējoties aizveda bērnus uz savām mājām, iekārtoja viņam katram savu personīgo istabiņu.

Skaidri un gaiši runājot ar Nelliju, Māris izteicās, ka tagad viņai būs ļoti drošs patvērums, tomēr norādīja, ka noteikti vajag palīdzēt arī mammai. Viņš palūdza Nellijai izstāstīt visu par viņas dzīvi kopā ar brāli un Terēzes vīru.

Nākamajā dienā Māris devās uz pilsētu, lai atrastu Terēzes vīru un nogādātu viņu likumsargiem, apsūdzot par viņa padarītajām lietām. Viņš bija apņēmies nodrošināt taisnīgumu un aizstāvēt neaizsargātos.

Pienāca vakars, un ar durvju atvēršanos iegāja Māris, pavadīdams sievieti – nomocītu, bet nezaudējušu savu skaistumu Terēzi. Abi bērni steidzās pie sievietes, un visi kopā, izjūtot lielu prieku, iegrima asarās.

Terēze lūdza piedošanu no Māra un viņu cieši apskāva.

– Piedod, Māri, ja vari! Manas dēļ tev dzīvē radušās tik daudz nepatikšanas, – izteicās sieviete, patiesi no sirds vēlot piedošanu.

Tikmēr vakariņu laikā Māris pārsteidza klātesošos ar negaidītu paziņojumu:

– Visi mēs pieļaujam kļūdas, es neesmu izņēmums. Tagad gribu izdarīt to, ko neizdarīju agrāk. Šī ir mana iespēja labot pagātni un rast izšķirošo atbildi uz to, kas noticis.

Māris pēkšņi nokrita ceļos Terēzes priekšā, rokās turēdams kastīti, un ar lielu prieku sacīja: “Terēze, vai Tu kļūsi par manu sievu?!”

Terēze ar sajūsmu atbildēja: JĀ!! Māra priekšā.

– Es gaidīju šo visu dzīvi, – viņa teica, pārpildīta ar emocionālu saviļņojumu.

Bet kā tu uztver šo stāstu? Katram mākonim ir zelta maliņa, vai ne? Mēs būtu ļoti priecīgi dzirdēt tavus komentārus un viedokli par notikumiem!