Kādēļ es vairs neatdodu trūcīgajiem lietotas drēbītes? Skarbs stāsts, kurš daudziem atvērs acis

Kāpēc es vairs nepiedalos savu bērnu lietotās drēbīšu nodošanā, īpaši tiem, kam nepieciešams? Varbūt daži jums ieteiks, ka bērns ir jau izaudzis no tām, un ir labi atdodam citiem, kuriem varētu būt vajadzīgākas šīs drēbes. Protams, šajā loģikā ir savs pamats.

Daudzi no mums šādi dzīvo, veidojot nelielus mantu maisiņus un pārdodot tos citiem cilvēkiem. Šajā aktivitātē nav nekā sliktā, un dažreiz tas var patērēt tikai mazliet laika. Piemēram, mana draudzene ar vecāku meitu atdod man dažas lietas, un es savukārt padaru tāpat ar savas meitas apģērbu kādai citai draudzenei, kuras meita ir jaunāka.

Tomēr šī mantu apmaiņa visbiežāk notiek iekšējā draugu loka ietvaros. Tomēr, nesen man pāršķirot personīgās mantas, kas ir augstas kvalitātes un labā stāvoklī, es sāku domāt par to, vai šis princips ir jāturpina arī ar svešiniekiem, neskatoties uz viņu situāciju.

Visi labi zina, ka bērni ātri aug, un viņu garderobe bieži vien jāatjaunina. Tas bija arī mans gadījums. Piemēram, pēc tam, kad es 2002. gadā pabeidzu 7. klasi, es izlēmu kārtot savas drēbes, lai saprastu, kas man joprojām ir piemērots, un no kā esmu izaudzis.

Tajā laikā es savācu divus lielus maisus ar apģērbu, kas man vairs nebija nepieciešams. Kad es jautāju vecmāmiņai, kur es varu to visu likt, viņa ierosināja atdot to kaimiņienei Natālijai, kura bija sieviete ar divām meitām. Pirms tam viņa bija dzirdēta kā skaista dāma ar lielisku balsi, bet laiks bija radījis savas pārmaiņas. Šajā brīdī viņa dzīvoja bezcerīgi, un cilvēki viņu bija nosaukuši par Sofiju Rotaru.

Omītes teiktais bija skaidrs – Natālijas ģimenei ir divas meitas, kurām drēbes var noderēt, bet pārējās drēbes tiks izmantotas siltumā pirtskrāsnī. Pateicoties šim risinājumam, abiem maisiņiem tika atrasts jauns īpašnieks, un Natālija aizgāja pateicīga ar savu lielo ieguvumu.

Šis gadījums lika man pārdomāt, vai es gribu turpināt šo veidu kādā drēbju nodotē, jo arī man ir daudz citu rūpju, par kurām domāt.

Pēc dažām dienām, vēlā vakarā, mūsu mājās parādījās Sergejs, Natālijas cienījamais viesis.

“Vecmāmuļ, Dina!” izdzirdējās viņa sauciens.

“Kas tev vajag, Sergej?”

“Pērc manai Santai kaut labu, gandrīz jaunu apģērbu. Devu savām meitenēm, bet viņas tos izlepušas un šūpo degunus. Nekas sarežģīts, tikai degvīna pudele man pie tevis.”

“Drēbes?” tu tā saki? Nāc, parādi!”

Vecmāmiņa no Sergeja pieņēma divus maisiņus, izrādot viņam savu nepatiku vārdos.

“Tātad, Santiņ,” viņa izbrīnījās, “viņš vēlējās pārdot mums atdotos apģērbus. Negodīgie, gan jau es tos sagriezīšu lupatās un pavešu paklājiņus. Ļaunajiem pat pašiem nekā nav un viss naudas daudzums aiziet degvīnam,” apsūdzēja vecmāmiņa.

Man, kā 13 gadus vecai pusaudzei, šī situācija šķita pilnīgi nesaprotama.

Kāpēc divi pieaugušie nevēlējās sniegt bērniem mantas, kaut arī tās bija ļoti vajadzīgas, bet izvēlējās tās pārdot pa ciematu?

“Vecmāmiņ, nu kā tad tā?” jautāju es. “Viņu bērni staigā netīrās un saplucušās drēbēs, vai nu šņabis viņiem ir dārgāks par bērniem?”

“Meitiņ,” atbildēja vecmāmiņa, “viņi nedomā par neko citu, tikai savu alkoholu dzērām, un bērni viņiem nav svarīgi.”

Starp citu, pirms skolas sākuma alkoholiķu vecāki tomēr izmantoja dažas manis sagādātās mantas, ko nevarēja pārdot, un tās nēsāja viņu meitas.

Nākamais interesantais notikums ar mani notika, kad man bija piedzimis bērns un mēs uz laiku dzīvojām citā ciemā pie vīratēva. Jo es nezināju nevienu tur un man bija maz laika sazināties (pirmais bērns un mājokļa remonts pilsētā), lielu daļu laika pavadīju mājās. Sākām sarunu ar kaimiņieni Intu, kura bija gads jaunāka par mani.

Laiku pa laikam Inta piestājās manā durvīs uz tējas pasēdēt, un mēs pļāpājām par visām nelielībām dzīvē. Viņas vīrs bija armijā, bet viņa bija stāvoklī un gatavojās dzemdēt. Šī bija nozīmīga epizode šajā notikumu virknē.

Saistībā ar manas meitas dzimšanu radiniece bija uzdāvinājusi man zilu pavasara kombinezonu, lieliski piemērotu pavasarī un rudenī. Krāsa nebija svarīga, jo to varēja valkāt gan meitene, gan zēns. Man tas ļoti patika. Pavasarī to valkāt neizdevās, jo bija par lielu, bet rudenī tas jau bija pārāk mazs, un mans mazuļš to nekad nebijis ieguvis.

Un tad, vienā rudenī, Inta nāca ciemos un sūdzējās, ka bērna pabalsts vēl nav izsniegts, jo vīrs no armijas neesot nosūtījis nepieciešamos dokumentus. Viņas bērnam nebija ko vilkt. Viņa man jautāja, vai man nevar būt kāds derīgs apģērbs viņas mazulim.

Tajā brīdī man atmiņā ienāca zils kombinezons.

“Ņemiet to un valkājiet,” es piedāvāju.

“Jauns un tieši piemērots manam bērnam tagad. Cik es tev parādu?” vaicāja Inta.

“Nekas īpašs, pērc šokolādi, kad kļūsi bagāta, un kopā dzeram tēju,” es atbildēju.

“Es nopiršu torti un cigarešu paciņu tavam vīram. Naudas trūkuma dēļ es viņam “streļojos” visu laiku,” solīja Inta.

“Labi, kā tev šķiet,” es piekritu.

Laiks pagāja, Inta saņēma bērna pabalstu, bet viņas uzvedība kļuva augstprātīga. Viņa vairs negribēja nākt uz tēju, un garām ejot, viņa pagrieza galvu otrā virzienā.

“Nāc, tas ir tavs lēmums. Man pašai ir pietiekami daudz rūpju, es neesmu pārāk noskumusi,” es pārdomāju.

Rudens beidzās, ziema iestājās.

Vienā dienā atgriezāmies no pilsētas, un vīratēvs pastāstīja, ka Inta ir atnākusi un atstājusi man paciņu.

Es ielūkojos iepakojumā un biju šokā. Tur bija mans zils kombinezons, bet tas nebija vairs kombinezons – tas bija kaut kas netīrs, pelēks un neidentificējams.

Zvanīju Intai un jautāju, kas tas ir?

Lasi raksta turpinājumu nākamajā lapā