Laika zīmju vērotājs Vilis Bukšs prognozē, cik īstenībā barga var būt gaidāmā ziema

Miķeļi tiek svinēti 29. septembrī un ir svētki, kas simbolizē ziemas laika sākumu.

Šie svētki ir saistīti ar apjumību jeb appļāvību, un tie ir pēdējā pļaujas diena, kad lauksaimnieki un mājsaimnieces ar dažādiem rituāliem cenšas nodrošināt veiksmi nākamajam gadam un iegūt Jumja labvēlību, kas ir ražas un labklājības simbols.

Miķeļu svinības ir bagātas ar tradīcijām un izsmalcinātu kultūras mantojumu. Senči šajā dienā parasti kāva aunu vai cūku, lai atzīmētu ražas svētkus un izteiktu pateicību par gadu.

Tāpat tika skābēti kāposti, cepti plāceņi un brūvēts alus, kas visi kalpoja ne tikai kā ēdieni, bet arī kā ziedojumi mājas gariem. Pirmie kumosi tika ziedoti alus Mājas gariņam, lai nodrošinātu mājokļa sargāšanu un veiksmi nākamajā sezonā.

Miķeļi ir ne tikai svinību laiks, bet arī laiks, kad ir īpaši svarīgi ievērot dabu un tās zīmes. Tradicionālie ticējumi, kas saistīti ar Miķeļiem, sniedz vērtīgas atziņas par nākotni. Piemēram, ja ap Miķeļiem līst, tas norāda uz gaidāmu siltu un mīkstu ziemu, kas būs labvēlīga lauksaimniecībai. Turpretī, ja Miķeļu rītā vējš pūš no ziemeļiem, tas liecina par aukstu un dziļu ziemu, kas var radīt izaicinājumus.

Saule, kas spīd Miķeļos, sola sātīgu lopbarību, kas ir svarīgi gan mājlopiem, gan cilvēkiem, kuri paļaujas uz lauksaimniecību. Ja Miķeļu dienā un naktī ir migla, tā norāda uz labu nākamo vasaru, kas sniegs auglību un labklājību. Turklāt, ja Miķeļos lido zosis, tas ir zīme, ka Mārtiņos (10. novembrī) gaidāms sniegs, kas var ietekmēt ziemas laikapstākļus.

Tādējādi Miķeļi ir svētki, kas apvieno kultūras tradīcijas, lauksaimniecības praksi un dabas novērojumus, veidojot bagātu un daudzveidīgu svinību laiku, kas aicina mūs godināt dabu un tās ritmus.